Ūdensapgādes vēsture
Rīgas apgāde ar ūdeni ir bijusi aktuāla līdz ar pilsētas dibināšanu 1201. gadā. Rīgā, tāpat kā vairumā pilsētu viduslaikos, ūdeni iedzīvotāju un amatniecības vajadzībām ieguva no kanāliem, kas aizsardzības nolūkos bija ierīkoti aiz aizsargvaļņiem un pilsētu apjoza no visām pusēm. Kanālu ūdens bija netīrs, dzeršanas un mājsaimniecības vajadzībām nederīgs – tajā nenovēršami ieplūda arī pilsētas atkritumi, tādēļ daļu ūdens savām vajadzībām senās Rīgas iedzīvotāji ņēma no Daugavas. Ūdeni uz mājām nesa ar nēšiem vai pieveda ar zirgiem. Arheoloģiskie pētījumi pierāda, ka rīdzinieku vajadzībām ierīkotas arī akas – tās bijušas gan apaļas, izbūvētas no stīpotām mucām bez dibeniem, gan arī četrstūrainas ozolu planku akas, kas no visām pusēm izolētas ar mālu kārtu, tātad izmantotas dzeramā ūdens ieguvei. Taču ņemot vērā to, ka daudzu apstākļu ietekmē izraktajās akās ūdens ātri kļuva netīrs un lietošanai nederīgs, bija jāsāk domāt par ūdens piegādi no attālākajiem apvidiem.
Rīgas ūdensapgādes vēstures nozīmīgākie gadaskaitļi
Viens no nozīmīgākajiem gadaskaitļiem ir 1560. gads, kad ordeņa mestrs Gothards Ketlers piešķīris Rīgai privilēģiju ūdens pievadīšanai no Juglas upes. Taču dažādu apstākļu dēļ tolaik ūdens pievada izbūvēšana nav sākusies. 1582. gadā Rīgas rāte atkal pievērsusies šim jautājumam un 1582. gada 25. novembrī Polijas karalis Stefans Batorijs atjaunojis Ketlera doto privilēģiju ūdens pievadīšanai no Juglas upes, kas ietek Juglas ezerā.
Jauns posms pilsētas ūdensapgādes attīstības vēsturē mērāms no 1617. līdz 1620. gadam, kad no Strasburgas pieaicinātais pilsētas būvmeistars Hanss Jakobs Kristlers ierīkoja pirmo „ūdensskunsti” pie Smilšu grāvja. Lai arī šī ūdens ietaise Rīgas rāti pilnībā neapmierināja, tieši 1620. gads uzskatāms par Rīgas ūdensvada dzimšanas gadu.
1662. gadā, kad Rīgā ieradies Dancigas amata meistars Jakobs Jostens, kurš divu gadu laikā Rīgas nocietinājumu vaļņa tornī Daugavas krastā (Grēcinieku ielas galā) izbūvējis pavisam jaunu iekārtu ūdens piegādei. Sešu zirgu griezts gepelis darbināja astoņus misiņa virzuļu sūkņus, kuri pa īpašu koka cauruli pievadīto Daugavas ūdeni sūknēja torņa augšdaļā izbūvētā koka baseinā, kas bija izklāts ar svinu. No 1080 kubikpēdu (apmēram 30 kubikmetru) baseina ūdeni pa koka caurulēm novadīja uz leju un sadalīja pilsētas ielām. Spiediens ūdensvada tiklā sasniedza 20 pēdas, t. i., sešus metrus virs ielas līmeņa. Šī „ūdensskunste” nepārtrauktā režīmā darbojās turpmākos 200 gadus, līdz ar to Rīgas ūdensapgādes vēsturē beidzās posms, kad pilsētai ūdeni piegādāja koka cauruļvada tīkls. Arī vecā „ūdensskunste” Grēcinieku ielas galā darbību pārtrauca 1863. gada rudenī. 1867. gadā, lai izlīdzinātu ūdens patēriņa svārstības, sāka celt izlīdzināšanas rezervuāru. Tā tilpums bija 50 000 kubikpēdu (1417 kubikmetru), tas atradās Rīgas – Orlas un Rīgas – Mīlgrāvja dzelzceļa sazarojumā (pie Matīsa kapiem).
Nākamais nozīmīgais posms Rīgas ūdensapgādes attīstībā datējams ar 19. gadsimtu, kad pilsētas iedzīvotāju augošā neapmierinātība ar piegādātā ūdens kvalitāti likusi Rīgas kungiem veikt izmaiņas pilsētas ūdensapgādē. 1858. gadā Anglijas inženieris Brauns piedāvāja Rīgai ūdensapgādes plānu, kāds pēc viņa projekta jau ticis realizēts Norvēģijā. Jauna sūkņu stacija Maskavas ielā, pie tagadēja Krīdenera dambja, sāka strādāt 1863. gada maijā un bez pārbūves darbojās līdz 1876. gadam.
Nozīmīga ūdensapgādes paplašināšana notika no 1874. līdz 1876. gadam, kad tika papildus iebūvēti divi tvaika katli, divi horizontāles sūkņi un jauns spiedvads uz pilsētu. 1882. gadā izveidotā Gāzes un ūdensvada pārvalde nolēma vispusīgi izmeklēt pilsētas apkārtni, lai tajā atklātu gruntsūdeņu straumes. Izmeklēšanas darbi liecināja, ka ziemeļaustrumos no Rīgas aiz Juglas upes abpus Pēterburgas šosejai ir plašas gruntsūdens straumes. Urbšanas mēģinājumos atrastā ūdens analīžu paraugi tika nosūtīti pārbaudīšanai laboratorijā Minhenē pie profesora Petenkofera, higiēnas zinību pamatlicēja Vācijā. Tas ticis atzīts par sevišķi kvalitatīvu, uzsverot Baltezera apkārtnes ūdens nemainību. Pēc sanitārās pārvaldes rīkojuma 1892. gadā ūdens stacijai pie Krīdenera dambja izbūvēja jaunu, nosegtu un mūrētu ūdens pievadkanālu līdz Daugavas brīvajai straumei, bet jau pirms tam pilsētas dome bija nākusi pie slēdziena, ka esošais ūdensvads neatbilst laikmeta prasībām. 1883. gadā hidroģeologs Tims, pamatojoties uz plašiem pētījumiem, iesniedza savu slēdzienu par jauniem Rīgas ūdensapgādes avotiem, norādot, ka higiēniski pirmklasīgu ūdeni varētu iegūt no gruntsūdeņu straumes ap 20 kilometru attālumā no pilsētas – ziemeļaustrumos no Ķīšezera un Juglas ezera. Galējo slēdzienu šajā jautājumā rīdzinieki saņēma tikai 1888. gadā, kad Pēterburgas Senāts ūdensvadu atzina par komunālu īpašumu. Tad arī pilsētas dome piešķīra līdzekļus tālākiem pētīšanas darbiem.
Taču arī šis vēl nebija izšķirošais gada skaitlis Rīgas ūdensapgādes pārveidošanā. Vairāki gadi tika veltīti pilsētas domes sarunām ar Bukultu, Remberģu, Bergu un Žaķumuižu īpašniekiem par zemes pirkšanu ūdensstaciju būvēm. Turklāt grūti bijis izšķirties, vai no Daugavas, kuras ūdens daudzums redzams ar neapbruņotu aci, ūdens piegādes pāriet uz «neredzama» gruntsūdens piegādi. Taču vilcināties vairs nebija laika – esošā ūdensapgāde pilsētā bija kļuvusi absolūti neapmierinoša un 19. gadsimta nogalē tika uzsākti vērienīgi ūdensapgādes pārbūves un paplašināšanas darbi, kas kopumā pilsētai izmaksāja ap 650 000 rubļu. Nākamais solis bija pilnīgi skaidrs: jaunas ūdens sūkņu stacijas būve Rīgas apgādei nevis ar Daugavas, bet gan – gruntsūdeni.
No 1903. līdz 1904. gadam tika izbūvēts sūkņu stacijas komplekss pie mazā Baltezera, bet nākamajos gados no sūkņu stacijas tika būvēta ūdensvads uz pilsētas centru, kas gadsimta garumā apgādāja rīdziniekus ar ūdeni. Visu divdesmita gadsimta pirmo pusi Baltezera ūdens sūkņu stacija darbojas tikai virzuļsūkņi ar tvaika piedziņu. Tieši 1950. gadā Baltezera stacijā darbu uzsāka jaunie centrbēdzes sūkņi ar elektropiedziņu. Jaunā elektrificētā stacija stipri samazināja ekspluatācijas izdevumus un atviegloja darba apstākļus. 1953. gada sūkņu stacijas «Baltezers» rajonā ekspluatācijā nodeva mākslīgās gruntsūdens papildināšanas sistēmas pirmo kārtu, 1954. gadā stacijā tika veikta rekonstrukcija, pielāgojot to laikmeta tehnoloģisko attīstību prasībām. Līdz piecdesmito gadu beigām sūkņu stacijā darbojas Smrekera un Tima akas, kuru lielākā daļa bija urbtas līdz 1940. gadam. 1959. gadā aku pārurbšanu uzņemas Ģeoloģijas un zemes dzīļu aizsardzības pārvalde.
1978. gadā darbu sāka dzeramā ūdens attīrīšanas stacija „Daugava”, kura apgādā rīdziniekus dzeršanai sagatavotu no Daugavas ūdenskrātuves ņemto ūdeni.
Rīgas kanalizācijas sistēma sākotnēji tika veidota kā vienota saimniecisko un lietus ūdeņu novadīšanas sistēma. Tikai pēc 2. pasaules kara sistēmas tika būvētas šķirti. Vecākais, joprojām ekspluatācijā esošais, Rīgas kanalizācijas kolektors uzbūvēts 1898. gadā. Sākotnēji visus notekūdeņus ievadīja Rīgas pilsētas robežās esošajās vai tuvējās ūdenskrātuvēs. Pēckara periodā gan tika uzbūvētas dažas ūdens attīrīšanas iekārtas, tomēr vēl pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū tikai 7,1% notekūdeņu tika attīrīti bioloģiski un 22,4% mehāniski.